KAPEC GEOTASK?
  • Mācīšanās process ir izklaidējošs un aizraujošs
  • Atrisinātie uzdevumi pārvēršas koordinātās
  • Iespēja sekot savam progresam
  • Kopā ar skolas biedriem un draugiem doties piedzīvojumā, meklējot slēpņus
Kontaktinformācija
  • E-pasts:

Aglonas Bazilika

Atrašanās vieta: N56° 7` 35.87", E27° 0` 53.65" | Interneta vietne: aglonasbazilika.lv/

Lai atrastu slēpņa koordinātes, jāatrisina uzdevumi


Viens no Latgales baroka sakrālās arhitektūras visplašāk pazīstamākajiem piemēriem ir Aglonas katoļu baznīca. Aglonas bazilika atrodas Preiļu rajonā Aglonas pagastā. Pēc koka baznīcas un klostera nodegšanas dominikāņu mūki 1768.gadā sāka celt jaunu mūra baznīcu, galvenie būvdarbi tika pabeigti 1780.gadā, bet tās svinīgā iesvētīšana notika 1800.gadā pēc pilnīgas darbu pabeigšanas, tieši simts gadus pēc tās dibināšanas.

Aglonas baznīcas un klostera kompleksa celtniecība kļūst iespējama pēc vietējo muižnieku dāvinājuma – Dadzibogs Šostovickis un Eva Justīna Šostovicka no Selicku dzimtas ar 1700. gadā apstiprināto dāvinājuma aktu nodrošina dominikāņu tēvu apmešanos un darbību savā zemes īpašumā Viškovā pie Egles ezera, un šajā pašā gadā dod apstiprinājumu jaunā dominikāņu konventa un baznīcas izveidei. Dominikāņi Aglonā ieradušies jau 1699.gadā un 1700.gadā šai vietā pacēlusies koka klostera ēka un dievnams.

Ēka ir trīs jomu bazilika ar izteiktu centrālo jomu, altārdaļa noslēgta ar poligonālu apsīdu. Galvenās fasādes stūrus grezno divi frontāli pakāpienveida torņi. Pretstatā vienkārši risinātām sānu fasādēm, galvenā fasāde izceļas ar savu greznumu: trīs ieeju portāli ir izteikti barokiāli. Centrālo priekštelpu no galvenā joma nošķir divas masīvas kolonnas, kas balsta kora balkonu ar ērģelēm. Dievnama interjera apdare un iekārta tapusi 18.gs. – 19.gs. Centrālais altāris (1799.g.) pieder Loreto tipam. Tā retablā atrodas glezna “Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte” (17. gs.). Baznīcas iekārtas priekšmeti – kancele, ērģeļu prospekts, ērģeles, soli, biktssols – veidoti 18. gs. Sānu altāri ir veidoti 19. gs. sākumā un 1827.gadā. Dievnamā glabājas plaša gleznu kolekcija.

Par to, ka baznīcā bijis sagādāts dievkalpojumiem nepieciešamais inventārs, liecina ziņas, ka 1715.gadā un 1716.gadā tiesvedība  darbu apmaksai tikuši ieķīlāti Aglonas baznīcas sudraba liturģiskie trauki un citi dārgmetālu priekšmeti. Livonijas un Kurzemes bīskaps Juzefs Dominiks Puzina šo Aglonas dievnama ēku konsekrējis 1751.gadā. Aglonas baznīca ir iekļauta arī 1758.gada bīskapa ziņojumā par diecēzes baznīcu stāvokli. 1761.gada ģenerālvizitācijas dokumentos minēts, ka ar šo dievnamu filiāļu statusā saistītas vēl divas celtnes – no koka būvētās publiskās lūgšanas kapelas Kastirē un Rušonā.

1766. gadā Aglonas baznīca cieš ugunsgrēkā, un 1768.gadā ielikti jauni mūra baznīcas pamati. No senākās koka baznīcas ēkas iekārtas saglabājusies īpaši godāta Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes glezna, kas datējama ar 17., 18.gs. miju un ir senākās Traķu baznīcas Dievmātes gleznas kopija.

Pirms jaunās baznīcas uzcelšanas draudze izmantoja pagaidu dievnamu. Dievnams bijis kā neliela celtne, kas apjumta ar dakstiņu jumtu.

Jaunā Dievnama būve noritēja 12 gadus, celtne kopumā pabeigta 1780.gadā, taču vēl līdz pat 18.gs. beigām norisinājās tās apdares un iekārtošanas darbi. Centrālais altāris izveidots tikai pašās 18.gadsimta beigās, līdz tam tika izmantots pagaidu altāris. Zem baznīcas izbūvētajos pagrabos izveidotas kapenes.

1800.gadā, kad Aglonas baznīcu konsekrēja bīskaps Jans Beņislavskis, tad baznīcas iekārta pakāpeniski papildinājušies. 1827.gadā tapuši divi jauni altāri, 1833.gadā baznīcā bija jau seši altāri, bet jau 1856.gadā – desmit altāri.

 1820. gadā Aglonas klostera paspārnē tika nodibināts garīgais seminārs, kas darbojās līdz 1833.gadam.

1864.gadā, pēc garīgo ordeņu slēgšanas Vitebeskas guberņā, Aglonas klosteris bija vienīgais, kas darbojās. Tam tika piešķirta vēl viena funkcija – klosteris kalpo arī par soda izciešanas vietu laicīgajai varai netīkamajiem katoļu priesteriem.

19.gadsimta cariskās Krievijas administrācijas represijas pret katoļu baznīcu, ko veicina arī reakcija uz poļu sacelšanos, skārušas arī Aglonu. Klosterī samazinājās dominikāņu tēvu skaits, pēc tam arī atsavināta lielākā daļa klosterim piederošās zemes.