KAPEC GEOTASK?
  • Mācīšanās process ir izklaidējošs un aizraujošs
  • Atrisinātie uzdevumi pārvēršas koordinātās
  • Iespēja sekot savam progresam
  • Kopā ar skolas biedriem un draugiem doties piedzīvojumā, meklējot slēpņus
Kontaktinformācija
  • E-pasts:

Daugavgrīvas cietoksnis

Atrašanās vieta: N57° 2` 45.15", E24° 2` 21.48"

Lai atrastu slēpņa koordinātes, jāatrisina uzdevumi


Daugavgrīvas cietoksnis ir 17. gs. celts cietoksnis Daugavas kreisā krasta leņķī, ko izveido Lielupes ieteka Daugavā ar pēdējās kreiso krastu, kur atradās daudz senākās Daugavgrīvas pils paliekas.

Daugavgrīvas cietokšņa pirmsākumi ir meklējami 17. gadsimtā, kad poļu-zviedru kara laikā 1608. gadā zviedru armija uzcēla pirmos nocietinājumus Daugavas jaunajā grīvā un tajā nometināja 250 karavīru lielu garnizonu. 1609. gadā Lietuvas karavadonis Hodkevičs ieņēma nesen uzcelto cietoksni, bet 1617. gada augustā Daugavas grīvā ieradās zviedru flote un atguva Neimindes skansti. 1617. gada 12.—14. septembrī Neimindes skansti ieņēma Rīgas pilsētas karaspēks. 1621. gada 13. augustā zviedru flote ar 150 kuģiem izsēdināja desantu Daugavas grīvā un pēc ilgstošas bombardēšanas 2. oktobrī zviedriem padevās gan Daugavgrīvas pils, gan Neimindes skansts aizstāvji.1670. gadā zviedri cietoksni modernizēja pēc tā laika standartiem, ievērojot māršala Vobana jauninājumus fortifikācijā. Piecus agrākos bastionus paplašināja, uzbūvēja sesto bastionu, jaunus kazemātus, pulvera pagrabus, uzbēra vaļņus un padziļināja grāvjus.

Lielā Ziemeļu kara sākumā 1700. gada 24. marta naktī uzbrukumā Daugavgrīvas cietoksnim pāri aizsalušajai upei devās sakšu armija ģenerāļa Fleminga vadībā. 500 vīru lielais zviedru garnizons atsita uzbrukumu un kaujā esot krituši apmēram 1000 sakšu karavīri. Tā kā zviedru garnizonam bija jācīnās pret 6 sakšu bataljoniem un ledus Daugavā un Lielupē pielaida uzbrukumu no visām pusēm, tad cietokšņa kara padome nolēma padoties. 28. martā zviedri ar ieročiem atstāja cietoksni, ko Flemmings par godu karalim Augustam II pārdēvēja par Augustburgu.

1701. gadā cietoksni ar 500 kājniekiem un 120 jātniekiem ielenca zviedru pulkvedis Albedils un 23. decembrī tas atkal pārgāja zviedru rokās. 1709. gada 26. novembrī Krievijas cars Pēteris I sāka deviņus mēnešus ilgo Rīgas aplenkumu. Zviedriem Rīgā bija izvietots 10 000 un Daugavgrīvā 1000 vīru liels garnizons. 1710. gada augustā cietoksnis beidzot padevās. 1710. gadā tas sastāvēja no 6 bastionu frontēm ar ūdens grāvjiem, akmeņu eskarpiem un segto eju, iekšpusē bija kazarmas un pulvera pagrabi.

Krievijas impērijas armija 1755. gadā uzcēla jaunu cietokšņa baznīcu un 1765. gadā sāka būvēt t.s. Komētas fortu.

Savukārt, 1850. gadā tika likti pamati Mangaļsalas dambim, lai novērstu tālāku Daugavas grīvas aizsērēšanu un 1852. gadā cietoksnī ierīkoja telegrāfa līniju. 1858. gadā uzbūvēja tiltu pār Buļļupi un 1871. gadā atklāja dzelzceļa līniju uz Rīgu. Baltijas rusifikācijas periodā 1893. gadā to pārdēvēja par Ustjdvinskas cietoksni.

Pirmā pasaules kara sākumā 1915. gadā cietoksnī bija izvietoti kopā ap 9 500-10 000 cilvēku, bet 1915. gada 16. augustā cietoksnī sāka veidot 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Kaut arī cietoksnī jau no 1914. gada bija izsludināts aplenkuma stāvoklis, ieročus tam nācās vērst tikai pret ienaidnieka cepelīniem un aeroplāniem. Rīgas operācijas laikā 1917. gada 2. septembrī, lai segtu atkāpjošās krievu armijas daļas, cietokšņa baterijas atklāja uguni Slokas virzienā apmēram līdz Majoriem un Jelgavas šosejas virzienā līdz 16 km. Tad artilēristi un sapieri saspridzināja baterijas, lielgabalus, dedzināja ēkas un mantas, vācu rokās tas nonāca pilnīgi nelietojamā stāvoklī.

1919. gada 3. janvārī — 22. maijā Daugavgrīvas cietoksnī atradās LSPR armija, tad to ieņēma landesvērs. Bermontiādes laikā 1919. gada 13. oktobrī Lielbritānijas un Francijas kara kuģi izbrauca no Daugavas un nostājās jūrā pretim Daugavas grīvai. Kad Latvijas armija gatavojās forsēt Daugavu, ģenerālis Sīmansons 14. oktobrī lūdza sabiedroto flotes artilērijas pabalstu no Daugavgrīvas puses un 15. oktobrī sabiedroto flote atklāja uguni un pēc intensīvas apšaudes 9. Rēzeknes kājnieku pulks pārcēlās pāri Daugavai un ieņēma Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni, kurā padevās ap 300 Bermonta armijas karavīru. Pēc Latvijas neatkarības kara beigām cietoksni piešķīra Latvijas armijas artilērijas pulkam.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā to ieņēma PSRS Baltijas kara flotes vienības un te izvietoja PSRS militāro garnizonu.