KAPEC GEOTASK?
  • Mācīšanās process ir izklaidējošs un aizraujošs
  • Atrisinātie uzdevumi pārvēršas koordinātās
  • Iespēja sekot savam progresam
  • Kopā ar skolas biedriem un draugiem doties piedzīvojumā, meklējot slēpņus
Kontaktinformācija
  • E-pasts:

TAUTAS KARAVĪRU SVĒTNĪCA

Atrašanās vieta: N56° 58` 57.2", E24° 8` 54.74"

Lai atrastu slēpņa koordinātes, jāatrisina uzdevumi


1918.gada 18.novembrī septiņas dienas pēc Pirmā pasaules kara pirmo reizi savā vēsturē latvieši varēja radīt savu valsti un Rīgas Otrajā Rīgas teātrī (mūsd. Nacionālajā teātrī) izcilākie latviešu politiķi pasludināja Latvijas neatkarību un izveidoja pagaidu valdību. Taču jaunajai valstij vēl Brīvības cīņās bija jāaizstāvas gan pret komunistiem, kas bija ieguvuši varu Krievijā, gan pret Vācijas armiju, kas tolaik atradās mūsu zemē. Un cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti norisinājās līdz 1920.gadam. Un 1920. gadā sāka spriest par Rīgas Brāļu kapu arhitektonisko un māksliniecisko izdaiļošanu.  

Rīgas Brāļu kapu komplekss ir viens no izcilākajiem 20.gadsimta memoriālajiem ansambļiem pasaulē, pirmais memoriālais ansamblis, kas veidots 20.gadsimta modernās arhitektūras stilā. Rīgas Brāļu kapi 20.gadsimta 30.gadu beigās tika mērķtiecīgi veidoti kā centrālā svētvieta vai nekropole, kas glabā kritušo Latvijas karavīru piemiņu, akcentējot apbedīto karavīru piederību pirmajām nacionālajām armijas vienībām (latviešu strēlnieku pulki Krievijas armijas sastāvā Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas bruņotie spēki, vēlāk Latvijas armija Latvijas Atbrīvošanas cīņu laikā). Brāļu kapi ar māksliniecisko un arhitektonisko izpildījumu, kā arī novietojumu valsts galvaspilsētā bija kļuvis par vienu no jaunās nacionālās valsts identitātes simboliem. Latviešu strēlnieki un Rīgas Brāļu kapi – karavīru dzīves ceļa, ciešanu gals un cīnītāju varonības iemūžinājums. Mūsu tautas karavīru lielākā svētnīca, kuru iesāka ierīkot un kopt 1915.gada rudenī, kad Vācijas armija stāvēja Rīgas pievārtē. Tas notika trauksmainā laikā, kad tūkstošiem brīvprātīgo iestājās latviešu strēlnieku bataljonos un pirmās mūsu vienības devās uz fronti. Kapu ansambļa izveide saistāma ar Andreja Zeidaka vārdu. Pateicoties A. Zeidaka rūpēm un profesionālajai darbībai, kapi jau kopš paša sākuma veidoti pēc zināmas kārtības un plāna. Līdz ar tēlnieka Kārļa Zāles iesaistīšanos sākās jauns posms Brāļu kapu izveidē, kurš piedāvāja individuālu stilu modernu mākslu oriģinālās formās ar dziļu, emocionālu zemtekstu. Viņš pilnveidoja Brāļu kapu kompozīcijas ar skulpturāliem elementiem un daudzi Brāļu kapus uztver kā K.Zāles radošo izpausmi. Ne maza loma ir bijusi arhitektiem, it sevišķi akadēmiķim Pēteri Federam, kas darbojies no 1924.gada līdz savai nāvei 1936.gadā. Ir jāatceras P.Federa izšķirošais solis – Mātes figūras pārlikšana K.Zāles izgatavotajā maketā no centrālās platformas uz kapulauka aizmugures sienu. Tas ienesa skaidrību Brāļu kapu telpiskajā organizācijā, bez kuras nebūtu pašreizējā veidola.  

Jau iztālēm, tuvojoties Brāļu kapiem, skatienu piesaista monumentālie vārti – dzīvības un nāves robeža. Šāda simboliska Robežšķirtne ir ļoti sena, jau sākot ar pirmajām dažādu zemkopju tautu teiksmām par aizkapa dzīvi, paradīzi un veļu valstību. Senajā lauku sētā vārti bija Robežšķirtne starp ārpasauli un mazo sētas pasauli. Un arī Latvijas kapsētās vārti šķir aizsaules pasauli no dzīvo pasaules. Aiz vārtiem sākas lielā aleja (Pārdomu ceļš), kurai katrā pusē trijās rindās aug vienāda lieluma skaisti veidotas liepas. Tās simbolizē līgavas un mātes, kas pavada savus kritušos pēdējā gaitā. Liepu rindu priekšpusē tai „pie kājām” visas alejas garumā savulaik stiepās mežrozīšu dzīvžogs – ērkšķu vija, kas, vasarā sārtoja ziedu un ziemā sārtoja paauglīšu piebērta, atainoja karavīra grūto, asins slacīto ceļu. Jau iztālēm cauri vārtu ailai tālumā redzams pretī panācies Mātes tēls. Un simboliski ir sajūtamas Mātes sēras. Varoņu terasē abpus ugunij kuplo ozoli – spēka un izturības simbols. Tie ir mūsu bāleliņi, Tēvzemes sargi, kas sargā kritušo karavīru mieru, skaistās rindās sastājušies ap ziedokļa vietu – uguni. Paejot garām Svētajai ugunij un pakāpjoties augšup pa terases pakāpieniem, pēkšņi paveras kapulauks. Līdz tam tas paslēpts dziļumā, un apmeklētājam, kurš te ierodas pirmo reizi, pat prātā nenāk, ka aiz terases malas vēl kaut kas varētu būt – tālumā redzams vienīgi Mātes tēls. Un pēkšņi no dziļuma distances iznirst gaišs, saules pieliets klajums. Kareivīgi taisnās rindās rindojas piemiņas plāksnītes, ko ieskauj gaumīgi cirpti dzīvžogi un milzum daudz vienkāršu, skaistu, mazām latviešu lauku kapsētām raksturīgu ziemciešu stādījumu. Tālāk ceļš turpinās pa sānu noejām. Ir pārdomu mirklis, mēs it kā nokāpjam pazemē, veļu valstībā. Viss pirms brīža no Varoņu terases aplūkotais monumentālo sienu ietvertais ornamentālais celiņu, dzīvžogu, ziedu raksts nu ir aplūkojams tuvplānā.  

Nonākot augšējā kapulaukā, kura ir pirmo apbedījumu vieta, kas sāka veidoties jau 1915.gadā. Tikai pēc šo nogāzei paralēli izbūvēto apbedījumu rindu aizpildīšanas tika izveidotas perpendikulārās, uz kapulauka nobeigumu orientētās apbedījumu rindas. Augšējā kapulaukā ir pavisam piecas apbedījuma rindas, kas sakārtotas divās grupās. Augšējais kapulauks ir norobežots ne tikai ar kāpnēm, kas ved lejup „mirušo ielejā”, bet arī ar arhitektoniski noformētām sānu sienām, aiz kurām veiksmīgi iekomponēti t.s. kambarīši, kam ir gan memoriāla, gan praktiska nozīme. Turklāt sānu sienās un sienā zem augšējās platformas ir iemūrētas memoriālās plātnes, kā ar[i zināmā un nezināmā karavīra maskas. Memoriālās plātnes izgatavotas no Vācijas kaļķakmens, un tajās iekalti teksti, kas izsaka cieņu kritušajiem cīnītājiem, kā arī piemin viņu vārdus. Augšējā kapulauka nogāzes veidotas no velēnām un apstādītas ar dzīvžogiem. Pašā kapulauka apakšā ar orientāciju pret Mātes tēlu novietota pēdējā K.Zāles izkaltā skulpturālā grupas „Divi brāļi”, kas ir aiz vairoga saļimuši stāvi – tēvs un dēls. Tieši pretī „”divu brāļu” tēlnieciskajai grupai zemē guldīta Brāļu kapu ansambļa dvēsele – tēlnieks K.Zāle (miris 1942.gadā).  

Apakšējais kapulauks, kuru norobežo ap trīs metru augstās sienas un ritmiski pārtrauc abās pusēs izvietotās akas – baseini ar tekošu ūdeni –, mūs it kā ieved miera valstībā. Kapavietas, kas bija izkārtotas taisnās rindās, norobežoja tikai ar apmalēm no kājceliņiem, un katru kapavietu apzīmēja ar vienādas formas Raunas dolomīta plāksni, kurā bija iekalts kritušā vārds, uzvārds, dienesta pakāpe, dzimšanas un nāves datumi.  

Kapulauka sānu malās aug tūjas, starp apbedījumu rindām zaļo cirpti dzīvžogi un krāšņi zied puķes.  

Mātes tēla kompozīcija ar diviem guļošiem ievainotiem karavīriem ir pilnplastikas tēls, kādu kapu ansamblī nav daudz. Aiz Mātes tēla slejas varenas egles, turpat redzami arī ozoli un bērzi. Viss iekārtojums ir dziļi balstīts mūsu tautasdziesmās, ticējumos un senajās latviešu tautas lauku sētas un aizsaules valstības izjūtās, un tas kopumā rada ļoti spēcīgu emocionālo iespaidu.  

Par galveno apdares materiālu izvēlējās Allažu šūnakmeni (tufu). Tā priekšrocības bija šādas: viegli iegūstamas un pietiekamas vietējā šūnakmens rezerves, labas materiāla apstrādes iespējas, kā arī piemērotība gan skulptūru izgatavošanai, gan arī sienu, vārtu un citu arhitektonisko elementu apšūšanai. Izejmateriāls un pamats šiem celtniecības darinājumiem bija plienakmens (dolomīts), kura krājumi Latvijā bija neizsmeļami, kā arī dažviet parastais ķieģelis.